Absolventu vakars 2013

Būs mazās skolas — būs Latvija!

Raksts no http://www.ezerzeme.lv/index.php?action=show&type=news&id=13655

2. februārī Izvaltas pamatskolā notika absolventu vakars, kas pagāja siltā svētku atmosfērā, kuru ar skaistu koncertu bagātināja pašreizējie skolas audzēkņi: Tālis Tukāns, Linda Indrikova, Reinis Leikums, Līga Sušinska, 6. klases dziedātāji, 6., 5. un 2. klases bērnu izpildītā popiela. Savukārt bijušie skolēni dalījās savās atmiņās, bet vakara turpinājumā skanēja dzīvā mūzika.

Pēc saviļņojošās melodijas “Ilgais ceļš kāpās”, ar kuru pamatskolas zāli pieskandināja jaunais saksofonists Tālis Tukāns, absolventus un citus klātesošos uzrunāja skolas direktore Zenta Gaveika, kura sacīja, ka cilvēka mūžu var salīdzināt ar grāmatu. Cilvēkam ir gadi, grāmatai — lappuses. Bet ne jau pēc to skaita mēs nosakām cilvēka vai grāmatas vērtību. Var būt plāna grāmata ar nedaudz lapām, var būt bieza un vairākos sējumos, un abas ir vērtība. Tāpat katrs cilvēks ir vērtība. Šai pasaulē ne visiem lemts piedzīvot garu mūžu. Izvaltas skolu beiguši vairāki simti absolventu, strādājuši daudzi pedagogi, bet to, kuri darba gaitas uzsāka 1950. gadā, kad veidojās vidusskola, ir palicis pavisam nedaudz. Izvaltā dzīvo vairs tikai trīs skolotājas pensionāres, daudzi bijušie skolotāji un skolas audzēkņi jau atdusas kapu kalniņā. Viņus visus klātesošie pieminēja ar klusuma brīdi.

Turpinājumā bija skolas prezentācija, kurā direktore iepazīstināja absolventus ar jauno skolas karogu un skolu. Z. Gaveika uzsvēra, ka šī ir vecākā skola novadā un bijušajā rajonā, tai šogad aprit 196 gadi. Biezajos skolas mūros klases un gaiteņus joprojām pilda bērnu čalas un viņu skolotāji, katru no viņiem direktore īsi raksturoja, tostarp atcerējās arī skolas ilggadējo direktoru Jāni Tukānu un viņa devumu skolai, kā arī pastāstīja par tehniskā personāla darbiniekiem.

Pirms 55 gadiem

Pamatskolas absolventu vakara svinīgo daļu vadīja skolotāja Santa Klusa, kura vislabāk pazīst 2003. gada absolventus, ar kuriem kopā pavadīti 9 gadi šajā skolā. Bet vispirms zāles priekšā viņa aicināja 1958. gada absolventi, kuriem šogad paliek 55 jubilejas gadi. Kad viņi mācījās pēdējo gadu, tika uzsākta skolas celtniecība. Skolēni mācījās divās maiņās. Vasarā brīvprātīgi strādāja pie skolas celtniecības. Klasē bija 16 skolēnu, direktors Roberts Žilinskis.

Pirms 50 gadiem

Skolas gados nereti dzimst ļoti cieša mīlestība. Kas zina, kā ar mīlestību bija tiem, kuri skolu pabeidza pirms 50 gadiem, jo vidusskolā bija deviņas meitenes un tikai viens zēns. Viņus audzināja skolotāja Mo-nika Dombrovska. Skolēni aktīvi iesaistījās tolaik populārajās aģitbrigādēs, dziedāja. Gribējās zālē dzirdēt 1963. gada absolventu stāstus, tostarp uzzināt, kā deviņas meitenes cīnījās par viena zēna uzmanību klasē. Diemžēl pasākumā nebija neviena 1963. gada absolventa, kurš varētu padalīties savās atmiņās.

Pirms 45 gadiem

Vārds tika dots 1968. gada absolventei Zentai Gaveikai; “Atceros, ka 1. klasītē skolnieka formu nebija, mācījāmies jaunās telpās, solā sēdējām 10 bērni un rakstījām ar tinti un spalvu. Katrā klasē bija mūrītis, kad klasē ienāca bērni, kuri uz skolu gāja vairākus kilometrus, audzinātāja mudināja: ”Bērni, ātrāk, ātrāk lieciet uz mūrīša tintnīcas, lai atkustu tinte!” Jo tās ziemā sasalušas, ar ko tad rakstīs? Kad mācījāmies 4. klasē, ekonomiskajā un finansiālā ziņā vecākiem jau bija nedaudz lielāka rocība, mums tika iegādāti formas tērpi, meitenēm pat bija balti priekšautiņi. Uz piekto klasi atnāca bērni no piecām kaimiņu skolām, kurās bija tikai 4. klases. Sanāk, ka klasē bijām 43, tāpēc mūs sadalīja divās: 5.a un 5.b klasē. Izvaltā vēl var satikt astoņus vīriešus, ar kuriem kopā savulaik pabeidzu 8. klasi, un tikai vienu sievieti.”

Pirms 40 gadiem

1973. gadā skolu absolvēja audzinātājas Jadvigas Ungures klase, direktors tajā laikā bija Vladislavs Pavlovskis. Šie skolēni piedalījās kara spēlē “Kāvi” un izcīnīja 1. vietu vairākus gadus pēc kārtas. Klasē bija lieliski noformētāji, un skolā vēl tagad ir saglabājušies viņu noformētie albumi. No šīs klases nāk arī daudz pedagogu. Šo absolventu vārdā uzstājās Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma, kura runāja latgaliski un skolai uzdāvināja latgaliski rakstītas grāmatas. Viņa sevišķi uzsvēra faktu, ka latgalieši paši vairs negrib latgaliski runāt, negrib lasīt latgaliski rakstītas grāmatas, tādējādi atsakās paši no sevis ar labu prātu. Viņa atgādināja, ka dzīvē ir tā — jo vairāk gadu, jo vairāk saproti, kādas bagātības tev piederējušas. Mūsu bagātība ir arī mūsu latgaliešu valoda, tā ir mūsu dzimtā, primārā!

Pirms 35 gadiem

35 gadu jubilāriem audzinātāja bija Petrovska, bet direktors Pavlovskis. 6. klasē viņi ierindas skatē izcīnīja 1.vietu. Aktīvi iesaistījās Internacionālās draudzības klubā. Jānis Japiņš bija pirmais no skolas un novada, kurš apmeklēja Vācijas Demokrātisko Republiku. Paši absolventi stāstīja, ka viņu klase bija tāda, kurai gribējās būt atšķirīgai no citiem, īpaši tas izpaudās vidusskolas gados. Atmiņā palikusi kopīgi zīmētā milzīgā bilde pa visu plato kabineta sienu, kurai nepietika ar divām guaša kastēm, jo zīmēja visi, kuri mācēja. Viņi bija vienīgie, kuri pa kluso iestudēja lugu “Kadrija” un atļāvās to uzvest absolventu vakarā.

Pirms 30 gadiem

Skolnieka Reiņa Leikuma lasītais monologs atsauca atmiņā absolventiem, kā viņi paši skolas laikā kopā ar klasi devās gan pie zobārsta, gan svērties, gan mērīt augumu. Skola saistās ne tikai ar mācību stundām, atzīmēm un skolotājiem, bet arī ar daudzām un dažādām klases un ārpusstundu izklaidēm. Arī 1983. gada absolventi nav aizmirsuši spilgtākos notikumus, tostarp ne tikai tās reizes, kad viņi visi kopā devušies uz dažādām pārbaudēm, bet arī to, kā braukuši ekskursijā uz Viļņu, Kauņu, Palangu, Klaipēdu, Brestu, Minsku, Ļeņingradu un daudzām citām pilsētām. Protams, lai aizbrauktu ekskursijā, bija vajadzīga arī nauda, kuru viņi paši nopelnīja, palīdzot dzimtajam kolhozam, kas bez mācībām bija katra komjaunieša svēts pienākums. Viņu audzinātāja bija Zenta Gaveika, direktore Emīlija Celitāne. Klases devīze sākumskolā bija — “Dzīvosim kā Ļeņins”, pamatskolas un vidusskolas devīze — “Cīnīties, nepagurt, nepadoties!” Šajā klasē bija aizraujošas politnodarbības — viņi pārzināja toreizējo starptautisko situāciju. Absolventi sacīja lielu paldies skolai par stabilo dzīves pamatu un pozicionēja sevi kā cīnītāji, kuri nepadevās grūtībām un neaizbrauca peļņā uz Īriju.

“Kamēr būs mazās skolas Latvijā, būs dzīvi Latvijas lauki, kamēr dzīvos lauki — būs Latvija!” šie vārdi zālē izsauca ovācijas.

Pirms 25 gadiem

Skolnieces Līgas Sušinskas izpildījumā izskanēja ļoti skaista dziesma. Arī 1988.gada absolventi pasākumos bieži uzstājās ar dziesmām, ir bijuši ļoti aktīvi un atraktīvi, īpaši — meitenes. Direktore tajā laikā bija Emīlija Celitāne, bet viņu audzinātāja Zenta Gaveika. Šī klase bija ļoti drosmīga, pat janvāra nežēlīgais sals (32 grādi zem nulles) neatturēja viņus no ceļojuma uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburgu). Harijs Sarguns pārstāvēja rajonu dažādu priekšmetu olimpiādēs Rīgā. Daudzu atmiņā palicis arī Ivars Vaikulis, kurš spēja neskaitāmas reizes pacelt 25 kilogramu smagu svaru bumbu. Tuvojās atmodas laiks, 1.aprīļa joku dienā komandu sacensībās bērni atļāvās atnest Lieldienu olas!

Pirms 20 gadiem

Viņi bija pati mazākā klase skolā — tikai septiņi skolēni: pieci zēni un divas meitenes. Tie ir 1993. gada absolventi! Audzinātāja Silvija Stivriņa par šo klasi sacīja tā: “Dzīvojām draudzīgi, lielus podus negāzām. Patiess prieks, ka viņi visi ir izauguši par labiem cilvēkiem un atraduši savu vietu dzīvē.”

Pirms 15 gadiem

1998. gadā skolu absolvēja audzinātājas Silvijas Stivriņas klase. Puse no šiem skolēniem bija šķeltovieši, puse izvaltieši, visi kopā bija ļoti draudzīgi un muzikāli. 8. klasē projektu nedēļā viņi izdomāja Izvaltas skolas karogu — uz tumšzila fona aust saule ar 7 stariem, kas simbolizē bijušās mazās skoliņas Izvaltas apkārtnē. Tikai daži 1998. gada absolventi ir palikuši Latvijā, pārējie izklīduši pasaulē: Anglijā, Somijā, Krievijā (Sanktpēterburgā), Kiprā.

Pirms 10 gadiem

Viņi ir tie, kuriem bija tā lieliskā iespēja iepazīties un sadraudzēties ar Šķeltovas zēniem un meitenēm. Viņi bija aktīvi skolas avīzes “INA” veidotāji un izdevēji. Tie, kuri jau toreiz raudzījās uz biznesu ar lielām acīm un bija izveidojuši individuālo uzņēmumu “Saldumiņš”, ievingrināja rokas konfekšu gatavošanā. Nav liela bēda, ka tamdēļ nostrādāja skolas elektrotīkla drošinātāji, jo rezultātā visi nobaudīja konfektes. Ik vasaru klase devās iekarot Aksjonova ezera pussalu, kur gribēja izolēties no visiem, tikai no klases audzinātājas un vecāku vērīgās acs tā arī nekur neizspruka. Viņi ir tie, kuri 7. klasē pēdējā skolas dienā kā pateicību saņēma nātru buntīti par “labu” uzvedību.

Ligita Stivriņa, šo skolēnu audzinātāja no 5. līdz 9. klasei, sacīja: “Šobaltdien acu priekšā stāv jaukā vasaras diena, laimīgie 18 bērnu smaidi un laimīgie deviņi pāri, kas griezās valša virpulī, un tajā tika iekļauts viss. Ja bērni atnāk uz skolu, tad laikam viņiem te patika, un tas ir pats galvenais katram skolotājam!”

Pirms 5 gadiem

5 gadu jubilāriem klases audzinātāja bija Ilona Kozačuka. Šī klase bija ļoti emocionāla, visu ņēma pie sirds. Viņi neizcēlās ar skaļu uzvedību, bija klusi, mierīgi. Piedalījās skolas dramatiskajā kolektīvā, brauca uz olimpiādēm. Daži no viņiem dziedāja pagasta folkloras kopās. Taču viņus vienmēr citu vidū varēja pamanīt.

Ar to svinīgā daļa bija galā, absolventi izklīda pa savām bijušajām klasēm, lai pakavētos atmiņas un drīz atgrieztos deju zālē.

Juris ROGA